Jo liela laime Viņu sagaidīja: Lieldienu vēstsParaugs

Pasaule bija nedabiskas, agras un pārņemošas tumsas apmetnī tīta dienā, kad Jēzus mira. Nebija iemesla, lai Saule spīdētu šai vēsturiskajā dienā. Pasaules Gaisma uz mirkli tika nodzēsta.



Tempļa aizkari, kas simboliski sadalīja Svēto Vietu no grēcīgās, tika saplēsti uz pusēm! Kad Jēzus pēdējo reizi ievilka elpu plaušās pie krusta, aizkari tika sarauti skrandās! Cilvēce nekad vairs netiktu atdalīta no Svētā Dieva! Jēzus Kristus dvēsele sarāva šo robežu un mums izlika ceļu saskarsmē ar Dievu.



Pasaule tika satracināta, kad Jēzus atdeva Savu garu. Akmeņi brēca, kad pasaules Glābējs pārstāja elpot.



Mirušie augšāmcēlās no kapa! Vai tu vispār spēj aptvert kāda jauda nāca no debesu vārtiem todien? Nāvei vairs nebija varas! Jēzus bija uzveicis nāvi uz mūžiem un pat kapi vairs nevarēja ierobežot mirušos. Šie ķermeņi pateicoties dzīvības spēkam tika atbrīvoti un ielaisti debesu valstībā tajā dienā!



Visa cilvēce zināja, ka noticis kas gigantisks, tai dienā, kad Jēzus bija miris.



Jāzeps no Arimatejas dāvāja savu kapu, kas nekad nebija izmantots. Šis aizdotais kaps bija izcirstā akmens alā kalna malā. Jēzus Kristus ķermenis tika guldīts iekšā un lejup pa tranšeju tika noripināts akmens, kas bija daudz lielāks par kapa ieeju, un novietots priekšā ieejai.



Viņi pārliecinājās, ka kaps būs tik maksimāli nodrošināts, cik vien tas cilvēcīgi iespējams. Viņi nostiprināja kapa ieeju, milzīgo akmeni hermētiski aizzīmīgojot ar mālu, kas sacietēja. Jēzus burtiski tika iecementēts Savā kapā. Un tad viņi vēl novietoja sargus pie Jēzus kapa.



“Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt,” tā teica Pilāts. Ko farizeji nespēja saprast, bija, ka nekāds māls ... neviens akmens ... neviens sargs ... nekāds kaps ... un nekādi karavīri nebūtu varējuši novērst Dieva Dēla augšāmcelšanos!



Jēzus gatavojās atgriezt Viņam aizdoto kapu!