Mīli, kā JēzusParaugs

Mīlēt tāpat kā Jēzus mīl Jēzu

Kad mūsu ģimene kļuva par audžuģimeni, mēs apmeklējām Ziemassvētku ballīti, kas tika rīkota par godu audžuģimenēm un ko rīkoja mums nepazīstama, citas konfesijas draudze. Galu galā es aizvadīju abas divas stundas, cenšoties noturēties, lai neizplūstu asarās. Visur, kur es skatījos, es pūlī redzēju Jēzus seju.

Pat pirms mēs ar bērniem iegājām iekšā, mēs saskrējāmies ar draudzeni, kura mūs uzaicināja uzkavēties autostāvvietā. Viņš bija viņas rokās, iespiests zīdaiņu ratiņos mazas meitenes veidolā, kas jau no dzimšanas bija atkarīga no meta, kokaīna, Xanax un citām narkotikām, kuras nespēju atcerēties. Viņš bija turpat, durvju priekšā - kā vesels bariņš brīvprātīgo, kas mūs sirsnīgi sveicināja un deva dāvanu zeķes un vārdu etiķetes, nevis izmantoja sestdienu, lai veiktu pēdējā brīža Ziemassvētku iepirkumus, vai citus gatavošanās darbus. Tad Viņš bija tur, aiz mums. Mamma, tētis un nē, es nejokoju, seši skolas vecuma audžubērni. Lielākā daļa ar biezām brillēm vai kāju stiprinājumiem un visi ar tīru apģērbu un apmierinātiem smaidiem. Viņš bija rudmatis, kurš ar lepnumu man rādīja Lego komplektu, ko viņam bija uzdāvinājis kāds anonīms draudzes loceklis. Viņš bija gan tētis, kurš uzmanīgi noslaucīja siekalas no ratiņkrēslā sēdošā zēna, gan zēns, kurš spēja atbildēt, tikai pagriežot savu tikko noslaucīto seju, lai paskatītos tēta acīs. Viņš bija runātīga sieviete ar lielu, veselu bērnu uz gurna, un Viņš bija arī mazulis, kas karājās uz viņas kājas. Un pavecāka sieviete, kas parakstījās par diviem maziem zēniem ar kohleārajiem implantiem pāri vienai ausij. Un mīļš vectēvs ar Ziemassvētku vecīša cepuri, kurš vadīja korāļu dziedāšanu kopā ar Rūdolfu un Džinglu Bellu, lai nomierinātu bērnus. Un, braucot mājās ar pilnu bagāžnieku saziedotām pārtikas precēm un dāvanām, es sapratu, ka Viņš bija divas mazās māsas, kas tajā naktī atgriezās mājās kopā ar mums. Viņš pat bija mana ģimene. Mēs bijām Jēzus un mīlējām Jēzu vienlaicīgi. Jēzus bija visur, kur skatījos. Mīlošajos un mīlētajos.

Šodienas rakstu vietā, Pāvils aicina draudzi būt par piemēru. Lai tajā būtu vienotība. Ka mēs visi esam tajā kopā. Ne tikai, kā Viņa rokas un kājas, bet dažkārt arī kā seja. Viņa taustāmais un redzamais ķermenis. Bet, ja mēs neļausimies līdz zodam iegrimt bēdās, vajadzībās, sāpēs, nabadzībā, vientulībā un salauztībā, mēs to nejutīsim. Un tādas lietas, kā bērni vietējā pilsētā, kas Ziemassvētkus pavada vieni, bez ģimenes, nelauzīs tavu sirdi, jo tu nezini viņu vārdus. Un kamēr tu neielūkosies viņu acīs, tu nekad neiepazīsi to prieku, kāds rodas, redzot Jēzu Kristu vaigu vaigā jau šajā debess pusē.

Tas tomēr ir tā vērts. Viņš ir neiedomājami, pārsteidzoši skaists. Viņš ir brīnišķīgs un majestātisks, lielisks un starojošs Un tas ir vairāk, kā pietiekams iemesls', lai mīlētu, kā Jēzus - ar visu, kas ir mūsos.

Kendra Golden
Life.Church radošā mediju komanda