Nelokāms ar Lisu BeveriParaugs

Kad mēs saņemam Dieva mīlestību, visdabiskākā un vēlamākā reakcija ir mīlēt arī mums. Mums būtu jāmīl bezbailīgi, uzvaras pilni un neierobežoti. Patiess pierādījums tam, ka kāds zina, ka tiek mīlēts, ir tas, ka viņš spēj patiesi mīlēt. 

Dievam nepiemīt mīlestība; Viņš ir mīlestība. Tā ir Viņa būtība. Un tāpēc, ka Dievs ir mīlestība, tu nevari Viņam likt tevi pārstāt mīlēt. Viņa mīlestība ir neuzvarama un nesatricināma, tavu mainīgo emociju nesalaužama. 

Bet tāpēc, ka Dievs mīl ikvienu, Viņš nevar mīlēt visu. Tā kā Dievs ir nelokāms mīlestībā, Viņam ir jābūt arī nelokāmam naidā. 

No pirmā acu uzmetiena tā var šķist pretruna, bet tas ir tikai tāpēc, ka mūsu kultūra mīlestību ir padarījusi par elku. Mēs zinām, ka Dievs ir mīlestība, bet vai mēs mīlestību neesam iecēluši dieva vietā? 

Patiesība ir tāda, ka Dievs ienīst to, kas atceļ mīlestību. Viņš nīst to, kas dara pāri tiem, ko Viņš mīl. Tieši tāpēc Dievam ir jāienīst to, kas sagroza mūsu identitāti.

Raksti mums arī atklāj, ka Dievs necieš: visu, kas sagroza tiesu un taisnību, kad atraitnes un bāreņi tiek apspiesti, vecāka gadagājuma cilvēku ļaunprātīgu izmantošanu un ģimenes atstāšanu novārtā, kas sagroza Viņa labestību un samaitā Viņa dāvanas, kad mīlestība tiek pārvērsta savtīgumā un draugi kļūst par ienaidniekiem, kas sagroza Viņa tēlu un sakropļo mūsējo, kad ļaunums tiek saukts par labu un nevainīgais tiek nogalināts, kā arī kad augstprātība un lepnums mūs degradē. Īsāk sakot, Dievs ienīst visu, kas grauj mīlestību, jo viss, kas samazina mīlestību, posta arī mūs. 

Mums nevar būt patiesa mīlestība, ja mēs “mīlam visu”. Dievs ir nelokāms gan mīlestībā, gan naidā, tāpēc mums jāiemācās mīlēt to, ko Dievs mīl, un ienīst to, ko Viņš nīst. 

Kādos veidos mūsu kultūra ir izveidojusi mīlestības, kā dieva ideju? Dievs mīl ikvienu, bet Viņš nemīl visu. Kā šī patiesība izskatās tavā dzīvē?